2020. gada 15. jūl.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

4.maijs. 1990.gadā un šodien…

4.maijs un 18.novembris ir nozīmīgākie datumi Latvijas valsts vēsturē. Šogad aprit 30 gadi, kopš Augstākā padome 1990.gada 4.maijā ar 138 deputātu balsīm pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, atjaunojot Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemto Latvijas Republikas Satversmi un līdz ar to – Latvijas Republikas suverenitāti. Savās svētku izjūtās un pārdomās dalās Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina, skolotājas Inguna Kudlāne un Vija Sokolova.

“Īpašas noskaņas gaisā virmoja jau 80.gados. Tas bija jūtams arī Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (tagad – Liepājas Universitāte), kur tolaik studēju. Īpaši – pasniedzēja un LR Augstākās Padomes deputāta Arnolda Bērza lekcijās,” atceras Ilze Vergina. “Pasniedzējs Bērzs arī bija viens no tiem, kurš toreiz balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Uzskatu – tas bija ļoti drosmīgs solis, kas šiem cilvēkiem varēja beigties visādi. Ja, piemēram, augusta pučs izdotos. Visi, taču, labi zinājām, kas vēl salīdzinoši nesen notika ar tiem, kuri uzdrošinājās nebūt lojāli padomju režīmam…

Tāpēc domāju, ka cilvēki, kuri 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību, pelnījuši, lai viņus šodien biežāk atcerētos.”

Jauns sākums Latvijai  un arī manai dzīvei

“Kopumā 90.gadus atceros kā emocionāli ļoti saviļņojošu laiku –jaunu sākumu mūsu Latvijai un arī savai dzīvei. Tas bija laiks, kad dibinājām ģimeni, bijām nesen pārcēlušies uz dzīvi Smiltenē. 1992.gadā piedzima vecākais dēls Kristaps,” stāsta Ilze Vergina. “1990.gada 4.maijā kopā ar vecākiem un vecmāmiņu sēdējām pie televizora un skaitījām līdzi Augstākās Padomes deputātu balsis… Un tad – kadrs, kad deputāti iznāca no Augstākās Padomes ēkas, tauta aplaudēja, dažiem no aizkustinājuma un milzīgā saviļņojuma bira asaras. Šis garīgais pacēlums, vārdos neaprakstāmā vienotība sabiedrībā valdīja vēl ilgi.”

Demokrātija – tas nozīmē diskusijas un arī strīdus

“Šobrīd, kad piedzīvojam atkal vienu krīzi, joprojām ir cilvēki, kuri atzīst, ka padomju laikā viņi jutušies drošāk. Taču demokrātiska valsts no totalitārā režīma atšķiras ar to, ka tajā zināmu atbildību par savu dzīvi jāuzņemas katram,” savu viedokli pauž Ilze Vergina. “Demokrātija – tā ir brīvība runāt, domāt, uzdrīkstēties un darīt. Un tas nozīmē arī diskusijas un strīdus. Salīdzinot ar citām postpadomju valstīm, Latvija ir tikusi tālāk. Tas apliecina, ka šis ceļš 30 gadu garumā mērots pārdomāti, ar lielu atbildības sajūtu.”

Lielākie pārbaudījumi šodien

Kā uzticības garantu Latvijai jāuztver arī tas, ka šobrīd tik daudzi latvieši vēlas atgriezties dzimtenē, pārdzīvot šo grūto laiku šeit, mājās, kopā ar savējiem. Esmu skatījusies vairākus šādus sižetus – visi šie cilvēki ir tik pateicīgi, ka varējuši atgriezties Latvijā! Tātad viņi tic, ka šeit būs labāk, nekā ārzemēs.

Šobrīd tautā, protams, vairs nav tā saviļņojuma, kas bija pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas. Ja godīgi, man aizvien vairāk jādomā par to, ka mūsu sabiedrībai ir problēmas veidot ilgtermiņa attiecības. Tas attiecas gan, domājot par cilvēku attieksmi pret savu valsti, gan ģimeni. Laimes sajūta lielā mērā atkarīga no līdzsvara starp objektīviem apstākļiem un subjektīvām gaidām.  Šobrīd, krīzes apstākļos, daudz sapratuši, ka vissvarīgākā ir veselība, visiem kopā izturēt šo laiku. Bet, kad ārkārtas situācija beigsies, visticamāk, sabiedrības vēlmes atkal augs un mainīsies… Tie ir mūsu lielākie pārbaudījumi šodien, 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Taču tajā pašā laikā vēlos pateikt vissirsnīgāko paldies savam kolektīvam un visiem mūsu novada iedzīvotājiem, kuri šajā laikā bijuši tik atbildīgi, saprotoši, savstarpēji izpalīdzīgi, disciplinēti, nosvērti, vajadzības gadījumā gatavi uzņemties arī darbus, ko viņi varētu nedarīt. Tas apliecina, ka mēs nelidināmies kaut kur mākoņos, bet stabili stāvam uz savas zemes, ar lielu atbildības sajūtu ne tikai par savu ģimeni, bet arī citiem cilvēkiem, kuri ir mums blakus.”

Valsts – tā ir mūsu visu atbildība

“Mani ļoti uzrunā filozofa, psihologa un filologa Fridriha Nīčes teiktais: “Ja tev ir cilvēks, kura dēļ dzīvot, ir viegli panest jebkuras grūtības. Jēgpilna dzīve pat pārbaudījumos sniedz gandarījumu, kamēr bezjēdzīga ir un vienmēr paliks bezjēdzīga…” Manuprāt, to var attiecināt arī cilvēka attiecībām ar savu valsti. Jo valsts – tā ir mūsu visu atbildība,” pārliecināta Ilze Vergina. “Par to daudz jādomā arī, priecājoties par Smiltenes 100 gadiem.  Sakoptības un attīstības ziņā Smilteni bieži min blakus pilsētām ar daudz senāku vēsturi. Smiltenieši vienmēr bijuši lepni par savu pilsētu, spītīgi, neatlaidīgi to kopuši un veidojuši, neatkarīgi no politiskajiem režīmiem. Par to liecina mūsu novada skaistās dabas takas, pilsētas teritorija un arī sakoptie mazdārziņi.

Šogad Lielā Talka nenotiks, bet aicinu ikvienu izdarīt ko labu savai Latvijai un Smiltenei, dodoties pastaigāties, paņemot līdzi maisiņu un savācot to, kam mežā nebūtu jābūt.”

Svētkus Smiltenes vidusskolas direktore vienmēr svin ģimenes lokā. “Tā kā pēc nedēļas ir Mātes diena, tad šajās brīvdienās parasti aizbraucam arī uz Dzērbeni sakopt dzimtas kapus. Kad bērni izauguši un vairs nedzīvo kopā ar mums, katra satikšanās ar viņiem ir mazi svētki. Svētku dienās parasti esam kopā arī ar brāļa ģimeni, kura dzīvo mājā, kur pirms 30 gadiem visi skaitījām deputātu balsis…”

“Lepojos būt latviete un dzīvot šajā valstī!”

“Man 1990. gada 4.maijs visvairāk paliks atmiņā ar to, kā, pieplakuši pie radio aparāta, skaitījām balsis – pietiks vai nepietiks? It kā jau, vadoties pēc tā, ko iepriekš zinājām, bija sajūta, ka vajadzētu pietikt, bet nevarējām droši zināt, vai kāds savas domas nemainīs,” atceras Inguna Kudlāne, Smiltenes vidusskolas bibliotēkas vadītāja. “Lepojos ar to, ka esmu latviete, piederīga šai valstij, ka varu tajā dzīvot un strādāt. Lai izjustu lepnumu par savu valsti, ne vienmēr vajadzīgi lieli pasākumi. To var piedzīvot arī tad, ja tev vai kādam citam labi izdevies izdarīt savu darbu. Nav svarīgi – kādā jomā.

Esmu laimīga ikreiz, kad kāds no mūsu skolas skolēniem, skolotājiem vai smilteniešiem ieguvis kādu atzinību.

Vai cilvēkus, kuri ar lepnumu, prieku, nereti spītējot grūtībām, izvēlas varēt, rīkoties un nepalikt vienaldzīgi, valsts svētkos vajadzētu apbalvot? – Manuprāt, godprātīga rīcība vienmēr nav jāapbalvo ar kādu īpašu godināšanu. Vienkārši jāpasaka paldies! Tie cilvēki, kas izprot dzīves svarīgākās vērtības, novērtē, ja kāds rīkojas godprātīgi.”

Brīvu Latviju veidojam mēs paši!

“Vai par vērtībām, kas stiprina latvisko pašapziņu, rosina uz godprātīgu rīcību, mūsu valsts un tās cilvēku izaugsmi nevajadzētu runāt vairāk nekā par negācijām, kas popularizē degradāciju kā normu? – Par to lielā mērā ir atbildīgi žurnālisti,” uzskata Inguna Kudlāne.

“Brīvu Latviju, manuprāt, veido tās iedzīvotāju drosme, izturība, varonība, zināšanas, radošums un lepnums par savu valsti, vēlme strādāt un būt šeit, spēja redzēt arī sāpīgo, neērto un grūto, nepaliekot vienaldzīgiem.

Šogad 100 gadus svin arī Smiltene. Domājot par tās izaugsmi un attīstību, vislielākais prieks un gandarījums ir par cilvēkiem, kas vēlas veidot skaistu, drošu, sakoptu un radošu vidi. Man šķiet, ka cilvēkiem patīk dzīvot Smiltenē. Es atbalstu jebkuru jaunu, uz attīstību vērstu ideju.

Esot pirms kāda laika Nīderlandē, domāju – ir tik jauki redzēt, kā cilvēki priecājas karalienes Beatrises dzimšanas dienā, zīmējot uz sejas karodziņus Nīderlandes karoga krāsās, ka veikalos var nopirkt kūkas šajās krāsās un cilvēki arī apģērbā izmanto šīs krāsas. Tas ir tāds jauks, vienkāršs veids, kā izrādīt patriotismu savai valstij.

Baltā galdauta svētki ir salīdzinoši jauna tradīcija, kas veicina ģimeniskumu. Man patīk šie svētki! Tāpat kā tas, mūsdienās atkal tiek celtas godā senās latvju rakstu zīmes. Arī pie mums novērtē latviskās tradīcijas un vērtības. Cilvēki valkā šīs jaukās cepures, cimdus un šalles, ikdienā izmanto priekšmetus ar latvju rakstu zīmēm.

Manuprāt, ir būtiski saglabāt mūsu latvisko kulināro mantojumu, kaut pašai patīk gatavot arī dažādu citu tautu ēdienus. Svētkos gan parasti ceļu galdā nacionālos ēdienus. Reizēm izcepu sklandu raušus, pusdienās vāram koču (grūbu putru). Cepam pīrāgus un plātsmaizes.”

“Ieslēdziet televizoru, izšķiras Latvijas Liktenis!”

“1990. gada 4.maijs palicis ļoti spilgtā atmiņā. Bija silta, jauka maija diena. Dārzos ziedēja narcises un plūmes. Pūta maigs vējiņš,” atmiņās dalās Smiltenes vidusskolas sākumskolas skolotāja un Eko skolu koordinatore Vija Sokolova. “Toreiz strādāju Smiltenes bērnudārzā “Pīlādzītis”. Biju pirmo klašu skolotāja (pēc pirmās skolu reformas stājās spēkā lēmums, ka bērniem jāsāk mācīties skolā no sešiem gadiem. Līdz ar to pirmās klasītes atradās bērnudārza telpās).

Klasē ienāca izglītības metodiķe Rasma Petrova un teica: “Ieslēdziet televizoru, šobrīd tiek lemts Latvijas liktenis! Kad uzzinājām, ka vairākums nobalsojuši “par”, protams, bijām neizsakāmi laimīgi. Vairāk par to, kā  toreiz gāja Augstākajā Padomē, uzzinājām vēlāk, lasot dažādas intervijas un grāmatas. Kā raksta dzejnieks Jānis Peters: “Tobrīd nezinājām, kas ar mums notiks, kad iznāksim laukā. Varbūt mūs visus nošaus?” Jā, šāda lēmuma pieņemšana bija varonība. Vai par to bieži atceramies šodien? – Laikam jau ne tik bieži, kā šie cilvēki to pelnījuši.”

Dzīvojam kā Dieva ausī!

“Kas ir mīlestība uz Latviju? – Manuprāt, to vislabāk parāda cilvēka attieksme pret savu darbu un apkārtni,” uzskata Vija Sokolova. “Tas, ka viņam ir svarīgi sakopt savu sētu un viņš pamana arī atkritumus, kas piesārņo mežu, vai paceļ ielas malā nomestu papīru.  Redzot šādu vecāku attieksmi, arī bērnos ieaug mīlestība pret savu zemi, tās cilvēkiem un dabu. Kaimiņš, redzot, kā tiek posta blakus sēta, arī sasparojas un tā mēs viens no otra iedvesmojamies. Daudzi ārzemnieki teikuši: “Cik mēs varam būt laimīgi, dzīvojot tik skaistā zemē – kā Dieva ausī! Ar četriem gadalaikiem, tik daudz upēm, ezeriem, mežiem, laukiem un pļavām. Mēs varam būt lepni par savām tradīcijām, dziesmu un deju svētkiem, skaistajiem tautas tērpiem, kuros arī spilgti izpaužas mūsu tautas radošums un skaistuma izjūta. Redzot, kādas bagātības tiek celtas laukā no vecmāmiņu pūra lādēm, gribot negribot jāatzīst: cik mēs esam bagāti!

Pēdējos gados esmu ļoti daudz pētījusi latviskās tradīcijas. Latvietis jau no seniem laikiem dzīvojis saskaņā ar dabu. Saudzējot, rūpējoties par to. Arī es aizvien vairāk uzticos senču paražām. Vecā mēnesī ravēju dārzu, arī kartupeļus stādu dilstošā mēnesī.”

Brīvās dienas skolotāja Sokolova rosīsies savā dārziņā, centīsies sakopt mājas pagalmu. “Katru gadu cenšos izdomāt kaut ko jaunu.

Esmu piedzimusi, izaugusi un skolā gājusi Smiltenē. Šeit aizvadīts gandrīz viss mūžs! Šajā laikā pilsēta tik ļoti mainījusies! Kādreiz dzīvoju nomalē. Tagad Jāņukalns jau tikpat kā pilsētas centrā.

To, ka mūsu Smiltene ir skaista un sakopta, ļoti novērtē arī ārzemju viesi. Šeit ir tik daudz, ko parādīt! Firsta Līvena muiža, smilteniešu iecienītā atpūtas vieta – Jāņukalns, slimnīcas ēka, Baltijā pirmā hidroelektrostacija –  tik daudzas no šīm senatnes liecībām nav iznīcinātas vai aizgājušas bojā.”

Valsts neatkarības atjaunošanas dienu skolotāja Vija Sokolova parasti svin kopā ar ģimeni. “Man patīk Baltā galdauta svētku ideja! Nav jau tik daudz svarīgi, kas svētkos tiek celts galdā, bet gan tas, ka varam būt kopā, parunāties! Ģimenē visiem mīļākie ēdieni ir tie, pie kuriem pierasts bērnībā. Es gatavoju to pašu, ko mana mammīte. Tagad jau arī meita pēc tām pašām receptēm gatavo ēdienu savai ģimenei. Svētkos parasti ēdam rasoli, cepam karbonādes un sautējam kāpostus. Tāpat vienmēr jāsarūpē arī kāda kūciņa vai rolbiskvīts.”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Jānis Krūmiņš

Slider