2020. gada 4. jūn.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Attālinātais mācību process Grundzāles pamatskolā – ne tik oficiālas un ne tik sausas pārdomas par notiekošo

 

 Šis ir skats no ierakumu abām pusēm jeb šobrīd virtuves, kas nu ir kļuvusi par klases telpu pirmklasniekam, sestklasniekam un darba vietu arī skolotājam, bet turpina pildīt virtuves pienākumus vidusskolēnam un vēl citiem mājas iemītniekiem.

Nu jau piekto nedēļu arī Grundzāles pamatskolā mācību process norit attālināti. Tā ir jauna pieredze visām iesaistītajām pusēm, gan skolēniem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Nevienam nebija pieredzes, kā tad šādā situācijā strādāt, neviens nebija gudrāks par citu. Mēs visi bijām spiesti iziet no ierastā ritma, no savas komforta zonas (skolēni no skolas sola un skolotāji no skolotājas galda) un adaptēties jaunā vidē un dzīvesveidā.

Ja sākumā visiem bija satraukums, kā tas tagad būs, tad šobrīd šāda mācīšanās jau ir kļuvusi par ikdienu, jo ir jau izveidojusies katram sava sistēma, kā strādāt. Skolotāji darbojas pēc ministrijas un skolas noteiktām vadlīnijām; skolēni – kā nu kurais: cits apzinīgi ceļas no rīta un izmācās visu pēc kārtas, cits beidzot kārtīgi izguļas un tad tikai, paēdis pusdienas, ķeras pie darba, noteikti sākot ar to vieglāko vai mīļāko, t.i., saprotamāko, mācību priekšmetu.

Sākumskolas skolēniem, šķiet, ka ļoti pietrūkst komunikācijas ar skolas un klases biedriem, it sevišķi, ja mājās nav brāļu vai māsu un dzīvo viensētā. Uzdevumu izpilde lielākoties nesagādā grūtības, jo līdz marta beigām jau visi bija apguvuši gan mācību grāmatas, gan darba burtnīcas izkārtojumu, gan sistēmu, kā mēs apgūstam jaunās zināšanas un prasmes. Tikai vecākiem šobrīd ir jābūt gana gudriem, lai atrastu burkānu, kas rosinātu darbus izpildīt laicīgi, neizstiepjot mācību procesu visas dienas garumā. Tā kā mācību procesā bieži ir iesaistīta visa mājās dzīvojošā saime (ko nu kurš labāk prot palīdzēt, piem., tētis – matemātiku, mamma – valodas, ome – mājturību), tad šis laiks ir iespēja iepazīt citam citu, dažkārt varbūt tas iepazīšanas process nenorit tik miermīlīgi, klusi un nesāpīgi (te nav domāta fiziskā vardarbība!), bet tomēr no tā katrs sev paņems ko tālākai dzīvei nepieciešamu.

Pamatskolas skolēni darbus veic tāpat kā to darīja skolā: ja skolā centās visu izpildīt un iesniegt laikā, tad arī tagad turpina darīt tāpat, savukārt, ja skolas laikā bija daudz n/v (nav vērtējuma vai ‘nerādīt vecākiem’), tad diez vai nu tagad ir citādi, tad vismaz bija klases darbi, kur no darīšanas nu nekādi izvairīties nevarēja, bet tagad? Piemēram, astotās klases skolēni, rakstot Corona vīrusa laika dienasgrāmatu, atzīst, ka sākumā šādu mācību procesu uztvēra ar interesi, bet vēlāk, aprakstot jau 8.dienu, kāds secināja, ka viss ir tik garlaicīgi un ka visvairāk pietrūkst dzīvā cilvēka, draugu, smieklu, atbalsta, apstiprinājuma, ka dara pareizi, jo ne jau velti cilvēks ir sabiedriska būtne; pietrūkst starpbrīžu, kad varēji aiziet uz citu klasi, pastaigāt, izskriet laukā, iemest kādam ar piku vai vienkārši paspēlēt ķerenes.

Ja kaut kas nesanāk, tad tāpat kā pieaugušie, arī skolēni nodarbojas ar prokrastināciju, t.i., nu izdomā visu iespējamo, ko vajadzētu izdarīt, lai tikai atliktu kāda darba izpildīšanu, zēnu mājās visbiežāk dzirdamais teiciens ir “es gribu ēst!” dažādās variācijās.

Kad virtuālajā sarunā zoom.us platformā, gaidot, kad pieslēgsies pārējie klases biedri, lai trenētos runāt publisko runu, jautāju devītajiem, kā tad ir šādi mācīties, lielākā daļa atbildēja, ka ir OK, jo skolotāji ir atraduši gana labus materiālus un veidus, kā turpināt mācīt. Lielākais labums ir iespēja plānot savu laiku atbilstoši savām vēlmēm un interesēm: ja primārie ir treniņi, tad vispirms tie un tad mācības; ja ir radusies iespēja nopelnīt naudu, tad rīta pusē stāda vai zāģē mežu un pēcpusdienā mācās; kādam šis laiks ir iespēja atvieglot vecākiem darbu savā lauku saimniecībā vai katru dienu kopā ar ģimenes locekļiem doties uz mežu, lai cīnītos ar bebru dambjiem. Tā kā skolotāji ir pretimnākoši un nu jau ir noskaidrojuši katra mācīšanās ieradumus, tad process rit savu gaitu. Kāds jāpiebiksta, kāds jāuzmundrina, kādam jāpakrata ar pirkstu un jāpabrīdina par sekām, savukārt cits visu ātri izpilda pats un uzsit sev uz pleca, un dzīvo cepuri kuldams, un pats ir atradis nodarbes, kā sevi izklaidēt.

Nenoliedzami – visi no šī procesa izies ar savu pieredzes nastiņu. Skolotāji būs triecientempā apguvuši jaunākās tehnoloģijas, mācību platformas un izbūrušies cauri milzum daudz digitālajiem mācību materiāliem, ko ikdienas aizņemtībā un ierastajā vāveres ritenī darīt nebija ne laika, ne vajadzības, ne vēlmes (nu katrā ziņā tā nebija prioritāte, ja esam godīgi!). Jāatzīst, ka uzdevumi.lv, soma.lv, eklase.lv, tavaklase.lv, youtube.com ir pamatplatformas, kurās nu jau droši un zinoši jūtas visas trīs puses(arī vecāki). Skolēni būs kļuvuši patstāvīgāki, it sevišķi tad, ja vecāks dažādu iemeslu dēļ nav varējis katru brīdi pieslēgties mācību procesam (tā jaunā kompetence – pašvadīts mācību process – tiek attīstīta ne pa jokam); domāju, ka arī prasmīgāki tehnoloģiju izmantošanā zināšanu un prasmju apguvē, jo pirmajā nedēļā tiešām lielākajai daļai skolēnu (vismaz pamatskolas posmā noteikti) bija jāapgūst epasta vēstuļu rakstīšanas prasme un faila pievienošana (nesamelošu teikdama, ka ikkatrs skolotājs saņēma pāris vēstuļu ar nepievienotu dokumentu un vēstules satura vietā dažu burtu kombināciju vai tekstu “Cerams, ka būs labi”, vai citam skolotājam adresētu vēstuli; vai piemēram, šādu ziņu telefonā: “Vai tas darbiņš jāsūta šodien vai nākampirmdien?, kuru izlasot, tad nu jāzīlē, kurš no 50 bērniem tas varēja būt.).

Vecāki būs atkārtojuši savā laikā skolā iegūtās zināšanas, un dažs patiešām sajutās lepns, ka var izrēķināt kādu 8.vai 9.klases uzdevumu vai atceras kādu vēstures faktu, vai prot ielikt komatu un zina, kas ir lietvārds, lai gan skola beigta jau sen.Vecāki noteikti būs tikuši arī pie dažiem sirmiem matiem un uzaudzējuši drusku biezāku ādu, it sevišķi, ja mājās ir vairāki skolēni un telpas tā pamazāk. Bet varbūt kāds būs sevī atklājis skolotāja talantu un nolēmis bērnus skolot pats, izvēloties mājas apmācību? 

Un kā dzied tai dziesmā “Un mēs vēlreiz satiksimies, tikai kad tas būs un kur? ”, un tad mēs rīkosim apskāvienu svētkus “Tuvu būt. Ko vēl var vēlēties? Tuvāk būt.” Noteikti tuvāk par 2 m.

Skolotāja Dace Kalniņa un mamma 3 dažāda vecuma skolēniem, ar kuriem jādala viens dators

 

 

Slider