2020. gada 24. okt.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Dzidra Nātra: “Dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir!”

Pensionētajai ķīmijas skolotājai Dzidrai Nātrai Smiltenes vidusskola  ir pirmā un vienīgā darba vieta. Tai atdoti 48 mūža gadi. Stingra, zinoša un skolēnu ļoti mīlēta skolotāja, kuru gan audzināmo klašu absolventi, gan citu klašu skolēni joprojām labprāt aicina uz salidojumiem. Viņas klātbūtne izstaro mieru, klusu gaismu un dzīves  gudrību. Intervijas laikā skolotāja rāda savas skolas gadu liecības un senas fotogrāfijas. Stāstu un atmiņu ir daudz, un tie visi savijas vienā lielā, košā kamolā.

“Viss mūžs paskrējis kā viens skaists mirklis. Lai cik grūti arī kādreiz gājis, man nekad nav bijusi sajūta, ka dzīve ir šausmīga. Kāda tā bija, tādu pieņēmu, tāpēc nepaliku ne īgna, ne nervoza.”

Skolotājas Nātras bērnības zeme ir Gulbene. “Vecākiem netālu no dzelzceļa stacijas piederēja divstāvu māja. Tur pagāja mana un māsas bērnība.” Skolotāja rāda savu pirmo fotogrāfiju un smaidot to dēvē par sava mūža pirmo izmisumu. “Pagājušā gadsimta sākumā gandrīz katrā ģimenē bija tāda bilde, kurā redzams krekliņā tērpts zīdainītis. Satikšanās reizēs cilvēki jau parasti cits citam rādīja fotogrāfijas. Tad lielākoties bēgu projām. Nelīdzēja arī mammas mierinošie vārdi: “Ko tu kautrējies! Tev, taču, mugurā ir krekliņš!””

Mamma stāsta “mednieku stāstus” par pārmācīšanos

Liekot uz galda savas skolas liecības, kurās lielākoties tikai teicamas atzīmes, skolotāja saka, ka tās gan vienmēr esot rādījusi visiem labprāt.  “Arī mazbērniem un mazmazbērniem saku, ka viņiem jāmācās, lai nav kauns kādreiz rādīt savas liecības bērniem un mazbērniem.”

Katra liecība ir daudz kas vairāk par viena cilvēka sekmēm.  Tās glabā stāstus par Latvijas izglītības sistēmu dažādos vēstures posmos, atmiņas par skolām un skolotājiem, kas vairāku paaudžu garumā snieguši būtisku ieguldījumu personības veidošanā.

“Vecākiem uz mācībām mani nekad nevajadzēja īpaši skubināt,” smaida  skolotāja Nātra. “Gluži pretēji: mamma stāstīja “mednieku stāstus” par skolēniem, kas no pārlieku lielas mācīšanās sajukuši prātā. Tāpat neatceros, ka vecākiem kādreiz mūs būtu vajadzējis rāt. Vienkārši – gan es, gan abas manas draudzenes skaidri zinājām, ko drīkst un ko nedrīkst.  

Taču, neraugoties uz to, ka neviens man nepaģērēja nest mājās tikai piecniekus, ja saņēmu 4 ar mīnusu, nācu mājās raudādama, jo bija sajūta, ka katrs pretimnācējs redz, kas man somā… Uz skolu gāju ar prieku. Tiesa, vienmēr ļoti uztraucos par to, ka var būt tāda situācija – skolotājs man kaut ko pajautā, bet es nevaru atbildēt. To, ka kaut ko varētu neiemācīties, pat iedomāties nespēju.”

Lielākās “blēņas”

 “Bērnībā lielākos kolektīvos biju bikla un kautrīga,” atmiņās kavējas Nātras kundze. “Tā pa īstam brīvi jutos tikai kopā ar bērnības dienu draudzenēm Valdu un Ainu.

Manas bērnības lielākās palaidnības. Nudien vairs neatceros, kā toreiz tikām laukā… Kopā ar Ainu un Valdu līdām peldēties ūdenī, kas pēc Gulbenes bombardēšanas bija sakrājies bedrēs bumbu izdangātā pļavā. Tajā pašā, kur miera laikā bērniem – rindas kārtībā no katras ģimenes, kurai piederēja govs – arī mums, bija jāiet ganos. Taču, lecot ūdenī, nepadomājām, ka tā bedre jau nav ezers vai upe, kas aizvien dziļāka kļūst pakāpeniski. Kad visas trīs vienā tādā bedrē “iemājojām”, sapratām, ka ārā vairs netiekam un grimstam aizvien dziļāk mālos…

Otra lielāko pārdzīvojumu diena palikusi atmiņā no pirmskolas. Skolēniem bija kopgalds, bet mazie bērni ņēma līdzi maizītes paši. Visi sēdējām, ēdām, bet tad vienā brīdī skolotāja mani paņēma aiz rokas un ieveda skolotāju istabā – brīdinot, ka būšot jāpaliek pēc stundām. Ap lielo galdu sēdēja visi skolotāji, bet turpat netālu arī  “noziedznieki”, kas ar neslēptu izbrīnu vēroja neredzēto “eksemplāru”.  Es histēriski raudāju un nesapratu, par kādu pārkāpumu tieku sodīta. Izrādījās – ēdot, no maizītes bija atlūzis viens gabaliņš un nokritis zemē… Es to nepamanīju. Vēlāk jau viss noskaidrojās, bet pārdzīvojums bija milzīgs. Taču skolēnos tā jau no pirmajiem skolas gadiem ieauga pārliecība, ka skolotāji redz katru mūsu soli.”

Trīs klases, kurās iemācīja visu…

Atmiņās pārceļoties uz aizvadītā gadsimta 30. gadiem, Nātras kundze stāsta, kā viņas tētis labojis “Singer” šujmašīnas. “Tētis bija izcils mehāniķis, šīs prasmes apguvis pašmācības ceļā. Mamma, tāpat kā vairākums tā laika mazpilsētas sieviešu, bija mājsaimniece. Lai iztiktu, saimniecībā turēja govi un pāris cūkas. Mums bija pamatīgs zemes gabals, kur izauga viss pašiem un arī lopiem nepieciešamais. Bērnu galvenais pienākums parasti bija ravēšana.

Man bija brīnišķīga mamma. Ļoti ģimeniska un draudzīga. Mājās vienmēr valdīja tīrība un kārtība. Virtuvē, kā 20.gs. 30. gados daudzās mājās, sienas greznoja dažādi izšuvumi. Viens komplekts sarkanā, otrs – zilā krāsā. Lai cik briesmīgi arī reizēm gāja, mammīte prata radīt sajūtu, ka patiesībā viss ir ļoti jauki. No viņas visvairāk esmu mācījusies, kā ģimenē uzturēt mīlestību. Arī ar visiem kaimiņiem, mājas un vietējiem iedzīvotājiem mammītei bija ļoti labas, sirsnīgas un draudzīgas attiecības. Mamma mums iemācīja, ka strīdēties nav jēgas. Strīdi rada tikai postu.

Vairākumam manas vecāku paaudzes cilvēkiem bija triju klašu izglītība. Kad tagadējie politiķi mēģina nomelnot Kārli Ulmani, man tas ļoti sāp. Viņa laikā visā valstī uzcēla tik daudz skolu un tautā likvidēja analfabētismu! Trīs gados bērniem iemācīja visu turpmākajai dzīvei nepieciešamo, īpašu vērību pievēršot audzināšanai, kam personības veidošanās ceļā ir jāpiešķir vislielākā nozīme. Ja no jaunā cilvēka leksikas tiek izslēgts tādi jēdzieni kā “pienākums” un “atbildība”, tad kāds brīnums, ka visur plaukst un zeļ mobings un vardarbība!

Arī mēs ar draudzenēm kādreiz sastrīdējāmies, aizgājām katra uz savu pusi, bet nudien neatceros, ka bērni ikdienā viens otram nežēlīgi darītu pāri!

Mana bērnība pagāja lielā trūkumā. Bieži skraidījām apkārt puspliki, taču tas norūdīja. Vienīgā slimība, ar ko esmu bērnībā slimojusi – masalas. Arī vēlāk, darba gados, netiku ņēmusi nevienu slimības lapu. Tāpat nekad neslimoja arī mammīte.”

Skola laikmetu griežos

Rādot Gulbenes pilsētas pamatskolas 1. klases liecību, Dzidra Nātra atceras skolas grezno zāli, kurā pie vienas no sienām stāvējusi skaista glezna ar vēsturisku sižetu – ainu, kurā attēlots, kā, pulkvedis Kalpaks mirstot, aicina ģenerāli Balodi palikt savā vietā. “Skolotāji šai gleznai pievērsa lielu vērību. Tā mēs iepazināmies gan ar minētajiem vīriem, gan ar konkrētiem vēstures notikumiem. Rādot gleznu, mums stāstīja, cik Latvijas armijai līdz Bermonta padzīšanai  klājās grūti. Tā, bez īpašām lekcijām, skolā toreiz notika patriotiskā audzināšana.

Starpbrīžos reizēm skolas zālē ienāca pianists un spēlēja mūziku, vienlaikus iepazīstinot mūs ar populārākajiem skaņdarbiem. Dažreiz starpbrīžos visiem mācīja tautas dejas.

Ikdienā, sastājušies pa pāriem, staigājām apkārt zālei. Tos, kuri bija pārkāpuši skolas kārtību, nostādīja zāles vidū…”

Skolotājai Nātrai spilgti atmiņā palicis 1941.gada jūnijs. “Turpat netālu no mājām, dzelzceļa stacijā sadzīti ešeloni… Pilni ar izsūtāmajiem. Vagoni bija tā pārlādēti, ka par vietu, kur apsēsties, varēja nesapņot. Kur nu vēl atgulties! Laukā bija ļoti karsts. Vagoniem logi vaļā, restes noņemtas. Uz perona stāvēja blīva zaldātu rinda. Pie sāniem – šautene ar durkli galā. Pieaugušie tur pat nemēģināja tuvoties. Ar šā brīža domāšanu apbrīnoju mūsu mammas. Gan Ainai, gan Valdai, gan man tika iedotas paciņas ar sulu un pārtiku. Un mēs gājām. Daži zaldāti mūs tā saudzīgi pabakstīja ar durkļiem, bet vairāk arī neko. Citi nemanāmi pašķīrās un palaida garām. Pa vagonu logiem pretī sniedzās neskaitāmas rokas… Un tad redzēju tādu ainu, ko laikam neaizmirsīšu nekad. Atkal piebrauca mašīna, vīri atvēra metāla durvis, iznesa nestuves, uz kurām gulēja no slimības gultas izrauta, nekustīga sieviete. Tad atvēra vaļā vilciena durvis, atvēzējās un brutāli iemeta viņu iekšā… Iekšā stāvošie, šausmās pašķīrās uz visām pusēm…”

Izglābšanās

“Toreiz jau katrā apdzīvotā vietā bija ieplānots noteikts izvedamo skaits,” stāsta skolotāja un atzīst, ka no tā laika viņu joprojām moka zināma vainas apziņa. “Kaut patiesībā ne pie kā nebiju vainīga. Vienīgā mūsu bagātība bija divstāvu māja, kuru iegādājoties, vecāki paņēma bankā kredītu, ko ar lielām mocībām, brīžiem skaitot katru kapeiku, vajadzēja atdot. Paši mitinājāmies mazā divistabu dzīvoklītī. Pie varas nākot padomju varai, māju, protams, nacionalizēja. Taču tēvs bija nejauši dzirdējis, ka esam iekļauti izsūtāmo sarakstā. Vecāki, visvairāk jau uztraukdamies par mums ar māsu, nolēma doties pie mammas brāļiem uz Beļavas pagastu.”

Skolotāji

Nātras kundzes dzīvē bijuši daudzi izcili skolotāji, kuri palīdzējuši izaugt par radošu, daudzpusīgu personību viņai pašai, un vēlāk – jau kā kolēģi -atbalstījuši un bijuši blakus ilgajos darba gados skolā. “Tagad, atceroties visus savus skolotājus, pārņem tikai gaišas un sirsnīgas izjūtas.”

Nakts vidū – visa ģimene uz ielas

“Kad ar ģimeni no Beļavas atgriezāmies Gulbenē, visos mūsu mājas dzīvokļos bija izmitinātas no Krievijas atvestās dzelzceļa strādnieces. Tēvs nokārtoja atļauju, ka varam atgriezties vienā no mūsu mājas dzīvokļiem. Bet mūsu prieks ilga tikai dažas stundas. Naktī dzīvokļa durvis tika atlauztas un vīri ar plintēm pie sāniem mūs izdzina mājas pagalmā. Mamma teica, ka jāsūdzas policijai, bet tēvs tikai smagi nopūtās: “Tie, taču, bija tie paši, pie kuriem mums tagad būtu jāiet!”

Palīdzēja kaimiņiene, kura mūs visus četrus ielaida savas pagaidu mājiņas vienā istabiņā. Pati nakšņoja uz salmu maisiņa virtuvē uz grīdas. Elektrības nebija.

Kad pienāca laiks domāt par vidusskolu, abas ar māsu nolēmām doties uz Rīgu. Mamma dabūja darbu – strādāja par lokomotīves kurinātāju. Darbs smags, bet viņu nespēja salauzt nevienas grūtības. Jo pāri visam stāvēja neizmērojamā mīlestība un  rūpes par bērniem. Tā mammīte nopelnīja mums ceļanaudu. Māsa iestājās māsu skolā, es – Rīgas pilsētas 3.vidusskolā.”

Vienā klasē ar “Zvejnieka dēla” Anitu

“Bijām ļoti draudzīga klase. Rīgas meitenes pret visām jaunpienācējām izturējās laipni, tāpēc skolā jutos labi. Pat Astrīda Gulbe (vēlāk Anita pazīstamajā filmā “Zvejnieka dēls”), kurai mamma bija aktrise un kura, iespējams, varēja atļauties būt mazliet “splīnīgāka”, tāda nebija. Visas satikāmies vēl arī daudzus gadus pēc skolas beigšanas.

Mammīte mums naudu līdzi iedot nevarēja, tāpēc ātri sāku pelnīt pati. Mācoties desmitajā klasē, brīvdienās vadīju skolēniem naturālistu pulciņu. Dzīvojām Pārdaugavā. Lai taupītu naudiņu, pāri tiltam skrēju kājām. Mugurā – plāna vējjaciņa, ko māsa sašuva no tēva vecajām drēbēm. Bet ne man vienai pēckara gados tā bija. Ļoti novērtējām to, ka pie skolas formas piederēja arī melns priekšautiņš. Kad kleitas aizmugure jau bija nosēdēta spīdīga, to varēja pāršūt uz priekšu… Daudzu skolēnu glābiņš bija tas, ka padomju laikā ēdnīcā maizīte bija par brīvu. Nopirkām tēju un bieži tās bija mūsu pusdienas.

Priecājāmies par iespēju mācīties pie ļoti augstas raudzes skolotājiem. Ķīmiju mācīja žurnālista Kārļa Streipa tēva brālis, kuru pēc tam atlaida no darba tāpēc, ka viņam bija brālis Amerikā… Man ļoti patika ķīmija.  Tāpat ļoti vajadzīgs šķita skolotājas darbs. Tāpēc vidusskolas pēdējā klasē nolēmu, ka būšu ķīmijas skolotāja.”

“Dievs mīl arī ateistus!”

“Vidusskolu pabeidzu 1950. gadā, kad valstī pārgāja uz 11.klašu apmācību. Konkurss augstskolā dubultojās, jo iestājeksāmenus kārtoja gan 11., gan 12. klašu skolēni. Taču man tik ļoti vajadzēja stipendiju! Iestājeksāmenus nokārtoju teicami. Mamma no lauku radiem bija dabūjusi villaini un māsa no tās uzšuva mēteli, lai uz augstskolu varu doties pieklājīgākā izskatā. Vasarās piepelnījos, par simbolisku naudiņu vadot pionieru nometnes. Vienā grupā bija 42 pirmsskolas vecuma bērni. Visticamāk, ka ar savu darbu nopelnīju algas vēl kādiem pāris cilvēkiem… Taču toreiz priecājos, ka vismaz biju paēdusi. Tas ir tikai brīnums, ka viss beidzās labi. Vienā pusē bija jūra, otrā – Lielupe… Kādā reizē viens bērns pazuda. Labi, ka atradās, aizbraucis ar vilcienu pieturu tālāk… Taču blakus nometnē kāds bērniņš noslīka. Skolotājai nācās sēdēt cietumā.

Vienā brīdī mums ar māsu nācās mainīt dzīvesvietu. Atradām vietiņu ļoti simpātiskā, izglītotā ģimenē –  Pārdaugavā pie Vīksnas kunga, kuram brālis bija ļoti zinošs dārzkopis, bet znots – zooloģiskā dārza direktors.

Pirmspēdējā augstskolas gadā mums pēkšņi paziņoja, ka piektā kursa nebūs, jo trūka pasniedzēju. Zināmā mērā par to priecājāmies, jo arī pārējiem studentiņiem jau neklājās daudz vieglāk. Bagāts jutās tas, kurš bija paēdis un daudz maz pieklājīgi apģērbies.  

Kad iepazināmies ar Elmāru (nākamo vīru, Smiltenes vidusskolas ilggadējo ķīmija skolotāju), jutāmies kā miljonāri, jo abi saņēmām teicamnieku stipendijas, kas bija par 25% lielākas nekā pārējiem. Ko darījām? Gājām uz visām labākajām teātra izrādēm. Studiju laikā  apprecējāmies. Kāzu svinības, kurās bez mums piedalījās divi  liecinieki – Elmāra draugi, nosvinējām kādā mazā restorāniņā Dzirnavu ielas pagrabā. Turpat uzdejojām. Man bija trīs galanti kavalieri. Pēc tam ar vīru bieži gardi smējāmies, atceroties, kā naktī, ejot uz kopmītnēm, abi pārdzīvojām savu izšķērdību – pieci rubļi zaksā un vēl vakariņas restorānā! Kad mācījos pēdējā kursā, piedzima vecākais dēls – Aivariņš. Plānots bērniņš. Ne jau domājot par pašiem, bet gan par to, kā tas būs – sāksim strādāt un drīz vien pēc tam aiziešu dekrētā…

Studiju laikā brīnumainā kārtā tikām pat paši pie savām pirmajām mēbelēm. Toreiz visiem, arī studentiem, kuri saņēma stipendijas, bija jāpērk obligācijas. Mamma mums atdeva arī savējās. Ik pa laikam laikrakstos parādījās izlozes. Vienā šādā reizē mēs vinnējām 5000 rubļus. Kā teica Elmārs: “Dievs mīl arī ateistus!” Nopirkām savas pirmās mēbeles – tahtu, drēbju skapi, rakstāmgaldu, mazu apaļu galdiņu un radioaparātu.

Pienāca obligātās sadales laiks. Mums kā precētam pārim, turklāt -teicamniekiem un vēl ar mazu bērniņu – bija tiesības prasīt iespēju tikt vienā darbā vietā. Taču mācību programmās ķīmijas stundu nebija daudz. Līdz ar to – maza iespēja, ka tiksim paņemti vienā skolā. Pirms tam uz augstskolu no Smiltenes bija atbraucis Izglītības nodaļas vadītājs un pateicis, ka Smiltenes rajonā ķīmijas skolotāju nevajag. Taču mums kā svētība nāca vidusskolas direktors Atis Krumovics – smilteniešu ļoti nemīlēts skolotājs, kurš uzskatīja, ka ķīmiju un dabaszinības, kas bija ļoti svarīgi mācību priekšmeti, māca jurists. Ko Krumovics darīja? Ieradās augstskolā, tikās ar dekānu, palūdza audzēkņu sekmju izrakstus un izvēlējās mūs. Viņam vajadzēja labus kadrus, un šo cilvēku nemulsināja arī tas, ka mums bija astoņus mēnešus vecs bērns. Lai atvieglotu pārcelšanos, direktors, pretēji ierastajai kārtībai, pieņēma mūs darbā no 1.augusta, lai jau 15.augustā varam saņemt avansu. Pēc tam – nākamajā mēnesī mums to vajadzēja atdot, bet par šo atbalstu bijām neizsakāmi pateicīgi. Taču tas, kas šeit notika pret Krumovica kungu… Pirmoreiz dzīvē redzējām, ka arī inteliģenti cilvēki var kādu nonicināt bez pamatota iemesla.”

Pirmie gadi Smiltenē…

Jaunās skolotāju ģimenes pirmā dzīves vieta bija maza istabiņa skolas internātā, kur ar lielām pūlēm izdevās satilpināt mēbeles. “Visgrūtāk gāja ar Aivaru, kuram neiedeva “silīti”. Bet iet, sist dūri galdā un pieprasīt – tā darīt mūsu paaudze vienkārši nebija audzināta. Aizejot uz darbu, bērnu nācās atstāt vienu pašu gultiņā. Elmārs no rīta strādāja internātā, tad viņš ik pa brīdim pie mazā iegāja. Vienā reizē, kad Aivariņš jau bija mazliet paaudzies, pārnācu no darba, bet… puikas nav! Izmisumā pārbaudījām visus stūrīšus, pat izčamdījām sniega kaudzi zem istabas loga. Nav! Grasījāmies jau saukt miliciju, kad izrādījās: puika ielīdis skapī un aizmidzis…

Kad Aivaram jau bija vieta mazo bērnu grupiņā, spilgti atmiņā palicis kāds rīts, kurā notikušais labi raksturo kārtību, kāda toreiz valdīja skolā. Lai paspētu laikā uz darbu, katru dienu maksāju bērnudārza auklītei rubli, par to, ka viņa atnāca uz darbu 10 minūtes agrāk. Vienā ziemas dienā, skrienot cauri pagalmiem, nokritu un pamatīgi sasitu kāju. Ceļgals bija vienās asinīs, zeķbikses saplēstas. Pie ieejas skolā visus skolēnus vienmēr sagaidīja direktors Blīgzna, kurš ar katru sasveicinājās. Kad direktors bija izbraukumā, tad viņa vietā to darīja vietniece. It kā tāds sīkums, bet tā skolēnos tika ieaudzināta pieklājība. Minētajā reizē Blīgznas kungs jau bija pamanījis, ka kaut kas nav kārtībā, es kavējos. Aizgājis pie klases, licis pagaidīt. Kad aizelsdamās ieskriedama skolā, sāku skaidrot situāciju, viņš, redzot, kas par lietu, smalkjūtīgi pārtrauca un teica, lai eju uz klasi, kur skolēni jau gaida. Starpbrīdī direktors atnāca pie manis vēlreiz, paprasīja, vai var kaut kā palīdzēt, pasauca mācību pārzini, kas atnesa zeķu pāri.

Pirmie darba gadi skolā visvairāk asociējas ar ideālu kārtību. Direktors bija izveidojis spēcīgu vecāku padomi, kas uzturēja kontaktus ar ģimenēm, kurās bija zināmas problēmas. Vecāki vienmēr skolā tika sagaidīti un uzņemti ar ārkārtīgi lielu cieņu.

Vēl tagad uz ielas jau pa lielu gabalu, kad vēl neredzu pretim nākošā seju, uzreiz atpazīstu mūsu skolas audzēkņus. Ieraugot skolotāju, viņi uzreiz izvelk rokas no kabatām laukā…”

Tubība un trīs dēli

Smiltenē, mazajā skolas kopmītņu istabiņā, pirmos dzīves gadus aizvadīja visi trīs skolotāju Nātru dēli: Aivars, Māris un Juris. “Kad piedzima Mārītis, gāja mazliet vieglāk, jo tad pie mums pārnāca dzīvot mana mammīte, ko bērni iesauca par Tubībi. Puikas viņu ļoti mīlēja un klausīja, bet vienā reizē vidējam bija ienācis prātā nostrādāt nejaucību – iestāstījis jaunākajam, lai viņš nosauc vecmāmiņu par dumju. Pats pa durvju šķirbu lūrējis, kā mazo tagad sodīs. Bet Jurītis nevarējis pateikt “duma”, iznācis: “tuba”. Līdz ar to nekas no gaidītā soda nav sanācis.  Taču mammītei joprojām esmu ļoti pateicīga par to, ka viņa bērniem tik daudz lasīja priekšā. Stundām ilgi. Bērni daudzas grāmatiņas zināja no galvas.

Kaut arī no rīta līdz vakaram pavadījām darbā, katru brīvo brīdi izmantojām, lai būtu kopā ar bērniem. Nopirkām riteņus un ar tiem braucām uz kino vai makšķerēt. Kino toreiz rādīja tagadējā sporta skolā, tehnikuma zālē, Brutuļos un Silvā. Vēlāk iegādājāmies rolleri. Toreiz jau nebija tik stingru noteikumu. Vienā reizē pēc bērzu sulām braucām visi pieci. Ar rolleri braucu arī uz mājām, lai pabarotu mazākos bērnus.”  

15 gadus rindā uz dzīvokli…

“Mums bija astotais numurs pirmajā kārtā uz labiekārtotu dzīvokli. Bet 15 gados to tā arī nesagaidījām. Tāpēc vienojāmies, ka būvēsim māju. Kredītu neņēmām. Tāpat sakrājām arī naudiņu mašīnai. Dzīvojām ļoti, ļoti taupīgi, bet, neraugoties uz to, bija cilvēki, kas rūpīgi sekoja līdzi katram mūsu solim. Tādi toreiz bija laiki. Veikalos neko dabūt nevarēja. Paši par sevi jau neuztraucāmies, bet bērnu apģērbus braucām meklēt pa visu Latviju. Elmārs vienmēr teica: “Lai kā arī ietu, bet tā gan negribētu, ka jaunākajiem jānonēsā vecāko lupatas.”

Katru brīvo brīdi kopā ar bērniem braucām ekskursijās pa Latviju. No šiem gadiem mums ir daudz jauku atmiņu. Arī ar kolēģiem bijām ļoti draudzīgās attiecībās. Mēs nepiederējām nevienam no “grupējumiem”, kas tikās ārpus skolas, bet ar visiem uzturējām koleģiāli sirsnīgas attiecības. Mūsu mājās nekad nebija lielu viesību, ballītes rīkojām tikai bērniem. Veikalos neko nevarēja dabūt, pat pēc limonādes braucām uz Palsmani…

Vienīgie strīdi – par filmām un grāmatām

Izcils Dzidras Nātras kopdarbs ar vīru Elmāru Nātru ir abu skolotāju sarakstītās ķīmijas uzdevumu grāmatas.

“Vienīgie strīdi mūsu ģimenē bija par izlasītajām grāmatām un redzētajām filmām, par kurām domas reizēm atšķīrās. Un vēl mazliet cīnīšanās sanāca par suņiem un kaķiem. Elmārs uz viņiem bija kā traks! Visi ar tiem kustoņiem tikai spēlējas, bet kopt, protams, vajadzēja man. Suni istabā laist kategoriski atteicos, tāpēc Elmārs viņam sagādāja būdu ar dubulto grīdu un griestiem.”

“Gribētu būt labāka mamma!”

“Tās bija šausmas, ka vecākiem visu dienu jābūt prom! Ja man jautātu, ko vēlētos, ja otrreiz varētu atgriezties jaunībā, mana atbilde būtu – es noteikti vēlētos būt labāka mamma saviem bērniem,” atzīst skolotāja.

“Mana darba diena sākās astoņos no rīta. Līdz plkst. 19.30 bija mācības pirmajā un otrajā maiņā. Pēc tam, četras reizes nedēļā  – vakarskola. Tas nozīmēja darbu līdz pusvienpadsmitiem vakarā.

Vienulaik stundas bija arī sestdienās. Brīvdienās skolotājiem bieži vajadzēja braukt uz laukiem  – lasīt lekcijas. Man – par ģimenes jautājumiem, Elmāram – kā jau ķīmiķim vajadzēja atbildēt uz jautājumiem par tobrīd sākušos atomenerģijas bumu. Skolotājus uz lekcijām vadāja smagajās kravas mašīnās.

Pirms bērni sāka iet skolā, apzinoties, ka pavadīt viņus nevarēsim, mājās pārrunājām visus drošības jautājumus. Pēc tam viņi mūs vairākas svētdienas pēc kārtas veda uz skolu un stāstīja, kā pareizi šķērsot ielas utt.

Vienā reizē uz ielas satiku 7. CBRP inženieri Taubenbergu, un viņš man saka: “Man jūs jābrīdina. Pašreiz gatavoju rakstu, kā aug skolotāju bērni…” Sapratusi, ka viņš jokojas, atbildēju ar pretjautājumu: “Un kas tad man tur jāgaida?”-  Izrādās, mani bērni ar visu mūsu pinkaino putnu suni Džesiju cauras dienas dzīvojas pa “žāpuru”. Tā viņi bija iesaukuši pļaviņu Gaujas ielas galā, kur tagad uzceltas Līvānu mājiņas. Ja mājās neviena nebija, kāpu uz rollera un braucu meklēt. Aivars, izdzirdējis motora skaņu, jau skrēja pretī, saukdams: “Vai, mammīt, es nebiju domājis nokavēt!””

Skolotāji, kuri mūs sagaidīja…

“Ar savu stāju, personību īpaši atmiņā palikuši skolotāji, kuri mūs te sagaidīja,” stāsta Dzidra Nātra. “Brīnišķīgā matemātikas skolotāja Kristīne Boka – pirmā sieviete, kura Tērbatas universitātē ar izcilību pabeidza matemātikas fakultāti. Viņa ar mums, jaunajiem, dalījās arī savā pedagoģiskajā pieredzē. Īpaši atmiņā palicis kāds komisks atgadījums, ar kuru skolotāja ilustrēja to, ka skolēni pamana pilnīgi visu. Kādā rītā Bokas kundze tumšā priekšnamā ģērbdamās, vienā kājā uzvilkusi tumši brūnu, otrā – melnu kurpi. Skolēni gan uzreiz ievērojuši…

Izcila skolotāja bija arī Marija Lielgalve – gudra, atsaucīga un iejūtīga pret mums, jaunajiem kolēģiem. Gan Marijai Lielgalvei, gan Kristīnei Bokai bija tik mīļš mammas smaids, kaut ne vienai, ne otrai savu bērniņu nebija.

Netālu no internāta dzīvoja latviešu valodas skolotāja Marta Valdēna. Brīnišķīga kolēģe. Abas kopā strādājām arī vakarskolā un internātā. Bieži nācām mājās no vakarskolas, kad tā sauktajā “Pasaules krogā”, kas atradās blakus tagadējam piena veikalam, bija pienācis ārā mešanas laiks… Tāpēc ceļš no centra līdz internātam reizēm bija dikti raibs. Visvairāk sirds sāpēja par skolēniem, kurus mammas, baidīdamās no agresijas, sūtīja pretī saviem dzērājvīriem, lai tie pa ceļam kaut kur nepaliek guļam. Bērniem jau parasti virsū neklupa…

Tikai ar labākajiem vārdiem varu pieminēt daudzus savus kolēģus. Skatījāmies uz viņiem kā uz dižgariem. Neatceros nevienu gadījumu, ko varētu pieminēt ar rūgtumu vai aizvainojamu.

Izcila skolotāja bija Alise Dzirkale. Viņa ideāli pārvaldīja sešas valodas un skaisti spēlēja klavieres, bet bija nedaudz savdabe. Dzīvoja viena, trūkumu necieta, bet veikalos neko nevarēja dabūt. Viņa nebija no tām, kas brauks pa visu Latviju, lai meklētu apģērbu. Kas bija, to vilka mugurā. Pilsētā ilgi klīda leģendas par to, ka netālu no tehnikuma piespiedu kārtā nolaidusies Itālijas lidmašīna. Mazpilsētā tas bijis vesels piedzīvojums! Lidaparātam kaut kas bija noticis, bet neviens nezināja itāliešu valodu. Tad viena tehnikuma skolotāja atcerējusies, ka viņas vidusskolas skolotāja Alise Dzirkale zina… Itāliešu lidotāji ar neslēptu  interesi vērojuši, kā vietējie ved “tantiņu”, kurai mugurā krāsu zaudējis “plašķītis”, uz rokas – skalu groziņš… Bet kad skolotāja viņus uzrunājusi literāri pareizā itāliešu valodā, visi palikuši mēmi – šeit, tādā miestā, šāda izskata “tantuks” runā perfektā itāliešu valodā!

Brīnišķīgi visus jaunos kolēģus pieņēma arī krievu valodas skolotāja Ida Garkāje. Visi šie izcilie pedagogi, kuri tad jau bija ar lielu pieredzi, nekad mums, jaunajiem, ne ar mazāko mājienu neizrādīja pārākumu. Un tad pienāca brīdis, kad skolā sāka strādāt mūsu skolnieki – Ārija Veitmane, Lita Āboltiņa, Andrejs Miķis, Māra Zelmene un daudzi citi. Arī mēs viņus visus pieņēmām ar ļoti lielu mīlestību. Izjūtas bija tādas, it kā viņi būtu bijuši ar mums kopā jau tad, kad mūs sagaidīja kolēģi, par kuriem stāstīju iepriekš.

Direktors Blīgzna mācīja mākslas vēsturi un tā bija ļoti tuva arī manam vīram. Elmāram šajā jomā bija fenomenālas zināšanas, tāpēc Blīgznas kungs bieži nāca pie viņa pārrunāt ar mākslas vēstures saistītus jautājumus.

Gadījās arī pa kuriozam. Esam kopā braukuši ekskursijās. Visspilgtāk atmiņā palicis brauciens uz Ļeņingradu. Mēs paši gulējām mašīnā, bet direktoram sarunājām istabiņu pie kādas mājas saimniekiem, kuri viņam tur ierādīja goda vietu. Bet Blīgznas kungs, nevēlēdamies nevienu apgrūtināt, vakarā klusiņām bija aizlavījies uz kūtsaugšu. Naktī trīdamies, sašķiebis apaļkoka griestu baļķīšus un, baiļu sviedrus svīzdams,  iekritis kūtī, tieši kazai mugurā. Taču, būdams ļoti smalkjūtīgs, nevienu tāpēc nemodināja. Kad pamodāmies, viņš, jau glīti saģērbies, rāmi staigāja pa sētu.  

Toreiz taču mums, parastajiem mirstīgajiem, viesnīcas nebija pieejamas. Arī skolotājiem, kad brauca uz kursiem Rīgā, skolā izbrīvēja klasi, tajā salika 30-40 gultas, un tā visi tur gulēja. Reizēm mēnesi.”

Citi laiki, citi tikumi

“Skolā nostrādāju līdz 70 gadu vecumam. Bet tiklīdz Latvijā sāka pūst Rietumvēji, vecāki pārstāja kritizēt savus bērnus un meklēja vainas skolotājos. Arī manā mūžā bija viena tāda vecāku sapulce, kuras beigās Raunas skolēnu mammas apsveica mani 8.martā, ko toreiz atzīmēja kā māmiņu dienu, un teica: “Mūsu skolā vecāku sapulcēs audzinātāji paslavēja vai kritizēja skolēnus. Šeit, izskatās, ir otrādi…” Pēc tam bija ne viens vien gadījums, kad nācās glābt jaunos kolēģus no bērniem, kuru visatļautībai dažkārt nav robežu.”

Atmodas balss, Tautas fronte

Dzimuši un patriotiskā garā audzināti Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, Elmārs un Dzidra Nātras brīvdomātāji palika vienmēr. “Ja es, apzinoties, kādā laikā dzīvojam, spēju vairāk paklusēt, tad mans vīrs… Ne tikai man, bet arī kolēģiem par viņu sirds trīcēja,” atceras Nātras kundze. “Būsim atklāti, cik tad daudz ir skolēnu, kuriem ļoti patīk mācīties ķīmiju? Toties daudz saistošāk bija klausīties mana vīra aizraujošajos stāstos par viņa jaunību, skolas gadiem utt. Viņam ļoti patika klasē uzturēt draudzīgas sarunas. Kad viņš sāka, tad varēja arī Staļinu no troņa nocelt… Savukārt skolēni Elmāru bieži apzināti provocēja novērsties no mācību priekšmeta… Taču, diemžēl, kā pamatoti secināja viena mana kolēģe, katrā klasē, droši to varu teikt par vidusskolas klasēm, bija kāds ziņotājs…

Kad vēstures skolotāja Austra Liezere stājusies partijā (ja gribēja strādāt skolā, citas izvēles nebija), viņai uzdoti tādi jautājumi…. Cilvēks, kurš nav sēdējis klasē, to nevarētu zināt. Atgriezusies skolā, viņa vispirms atskrēja pie manis un lūdza saudzīgi parunāt ar Elmāru, jo arī viņa zināja, kā viņš var reizē savā atklātībā aizrauties.

Un viena reize jau arī beidzās ar Valkas drošības komitejas darbinieka vizīti. Elmāru iesauca ārpusklases darba organizatora kabinetā un vairākas stundas pratināja. Tad jau gaisā virmoja Atmodas vēsmas, un jaunieši bija nolēmuši sūtīt avīzei rakstu par to, kā mūsu valstī tiek ierobežota latviešu valoda. Viens to bija paspējis noziņot attiecīgajai iestādei… Elmāra audzēkņi, uzzinot, ka notiek pratināšana, visi kā viens nostājās pie kabineta, kapa klusumā stāvēja un negāja projām, kamēr nesagaidīja savu skolotāju. Čekists, laukā nākot, acis vien nobolīja.

Skolā savu arodu, lai rosinātu skolēnus sekot Latvijas Tautas frontes (LTF) idejām, nekad neizmantojām. Taču jaunieši paši nāca un gribēja tajā visā piedalīties. Tāpat kā vietējās apkaimes ļaudis, kas mūs bija iepazinuši kā skolotājus un arī lektorus. Jaunieši pat bija tik drosmīgi, ka uzņēmās laikraksta “Atmoda” izplatīšanu.

Vēlāk, kad Elmāru ievēlēja par Smiltenes novada LTF priekšsēdētāju un Daiņa Īvāna palīgu, mūsu mājās bieži sanāca kopā vietējās apkārtnes tautfrontieši. Brīvība, neatkarība – mums visiem jaut tā asociējās arī ar  jaunām – daudz lielākām izglītības iespējām mūsu skolēniem.

Tas, ka toreiz daudz varējām paveikt, ir arī daudzu mūsu vietējo iedzīvotāju nopelns. Viņi palīdzēja visos iespējamos veidos.”

Visi dēli – Medicīnas akadēmijas absolventi

Daudzi Smiltenes vidusskolas skolēni izvēlējās padziļināti mācīties ķīmiju, jo pēc tam gribēja studēt Medicīnas akadēmijā. To absolvējuši arī visi trīs Nātru ģimenes dēli. Aivars tagad dzīvo Saldū un strādā par ķirurgu – traumatologu. “Sākumā iestājās Latvijas Universitātē, lai studētu bioķīmiju. Vīrs jau sākumā brīdināja: “Kur tu, Latvijā, dabūsi darbu bioķīmijā?!” Pagāja divi gadi. Vienā aprīļa rītā man kāds klusi pieklauvē pie klases loga. Aivars. Izstājies no Latvijas Universitātes, lai paspētu līdz vasaras uzņemšanai sagatavoties iestājeksāmeniem Medicīnas akadēmijā. Bet toreiz aprīlis bija viens no armijā iesaukšanas mēnešiem, par ko viņš, protams, vispār neiedomājās. Pēc dažām dienām – aicinājums ierasties kara komisariātā…. Taču uzzinājuši, ka Aivaram ir izcilas sekmes, viņam piedāvāts studēt kara akadēmijā. Dēlam to pat prātā nenāca darīt. Taču, par laimi, bijis tik attapīgs, ka lūdzis iespēju līdz jūlija vidum padomāt. Jūlija sākumā bija iestājeksāmeni Medicīnas akadēmijā, ko viņš, protams, nokārtoja un uzreiz arī tika uzņemts. Taču tie bija tādi laiki, ka puikas varēja izcelt pat no skolas sola, ja 18 gadi pienāca mācību gada vidū. Tāpēc Aivaru apzināti sūtīju skolā no sešu gadu vecuma.

Vidējais dēls Māris ir ģimenes ārsts, bet Juris, kurš arī pabeidza Medicīnas akadēmiju, vienā brīdī pievērsās farmakoloģijai un tagad kādā firmā strādā par ārstu – konsultantu.”

“Ja viņi visi celtos augšā, jums būtu daudz draugu!”

Skolotāja Nātra izvadījusi mūžībā daudzus Smiltenes un tās apkaimes iedzīvotājus. Taču sācies viss pret pašas gribu. Direktors Blīgzna, kurš agrāk arī šad tad piedalījies mirušo izvadīšanā, saslimis. Nomirusi dzejnieka Pētera Sila sieva, skolā ieradies izpildkomitejas priekšsēdētājs Jansons un teicis, ka kādai skolotājai jāuzņemas izvadīšana. “Neviena nepieteicās un Jansons diezgan rupji pateica, ka tas jādara man. Visticamāk, viņš atcerējās mani vadām kādas kāzas, ko šad tad darīju pateicībā pašvaldības sekretārei Skaidrītei Pētersonei, kura mums mājas celšanas laikā daudz palīdzēja ar formalitāšu kārtošanu. Spurojos pretī, kā mācēju, bet nekas nelīdzēja. Tagad domāju: varēju taču viņam atbildēt tikpat rupji kā viņš uzbruka man, bet laikam jau mūsu paaudzes cilvēki bija tā audzināti: ja liek, tad jāklausa.

Bērēs biju piedalījusies tikai tālā bērnībā. Līdz ar to ne jausmas, kas izvadītājam jāsaka, kas kurā brīdī jādara. Pilnīgs izmisums. Mani pirmie konsultanti bija mammīte un desmitgadīgais Aivars, kurš kādās bērēs piedalījies kopā ar vecmāmiņu. Liels atbalsts bija arī Smiltenes kultūras nama darbiniece Lilija Duka.

Metu kaunu pie malas, aizgāju uz vienām bērēm un, maliņā stāvēdama, visu rūpīgi novēroju. Bet ar to tās šausmas nebeidzās. Pirms bērēm uzzināju, ka Rakstnieku savienība uz Pētera Sila kundzes izvadīšanu atsūtījusi aktrisi Almu Ābeli, vienu no teātra lielajām primadonnām. Man viņai jānorādot, kurā brīdī runāt. Labi, nolēmu, ka laidīšu viņu pie vārda īsi pirms noslēguma. Norunātajā brīdī viņai pamāju. Bet ko viņa? Uzrāpjas uz pa pusei sasalušās smilšu kaudzes un dod vaļā fragmentu no Raiņa “Jāzepa un viņa brāļiem”. Publika, kas tur stāvēja, nezināja ne Raini, ne tādu lugu. Visi palika mēmi. Kāds kungs, kurš, līdzīgi citiem, padomājis, ka kundze sajukusi prātā, bija gatavs man palīdzēt viņu dabūt no tās smilšu kaudzes nost… Pārbijusies, ātri izskaidroju, kas tā ir slavena aktrise. Lugas fragmentu labi zināju, tāpēc varēju arī nomierināt, ka tam drīz jābeidzas. Bet pēc tam gan kājas drebēja un savējiem pateicu: “Tās bija manas pirmās un pēdējās bēres!” Taču pēc kāda laiciņa direktors Blīgzna mani izsauca no  stundas. Ieveda skolotāju istabā, kur sēž bēdu sagrauts vīrs, un man teica: “Ir atnācis jūsu audzēkņa vectēvs un aicina uz izvadīšanu. Bet es, diemžēl, veselības stāvokļa dēļ, joprojām to nevaru darīt. Izpalīdziet lūdzu!” Kā lai atsaku šādam pieklājīgam lūgumam un bēdu sagrautam, vecam vīram, ja jau iepriekš piekritu Jansonam? Un tā tas aizgāja. Esmu izvadījusi mūžībā kādus 1000 cilvēkus. Vienos kapusvētkos gāju uz savas ģimenes kapiem, pie manis pienāca kāds kungs  un teica: “Skolotāj, es jūs pazīstu! Paldies, ka man izpalīdzējāt!  Šodien, tā iedams, nodomāju: “Ja viņi visi celtos augšā, jums būtu ļoti daudz draugu!””

Dienas – saplānotas pa minūtei

Šobrīd skolotājas lielākais prieka avots ir viņas bērni, seši mazdēli, mazmeitiņa, trīs mazmazmeitiņas un mazmazdēliņš. Un, protams, skolēni, kuri viņu ciena, mīl un atceras joprojām. “Priecājos, ka mūsu mājā saimnieko dēls Juris un vedekla Sandra. Ka mūsu vieta nepaliks tukša.

Kad mājiņu cēlām, tā bija galēja nepieciešamība. Toreiz par to, kā par materiālu vērtību, daudz nedomājām. Taču to, ka šo māju kādreiz varētu pārdot, gan nespējam iedomāties.” Skolotāja priecājas par dēla un vedeklas sakopto dārzu, labprāt satiek un parunājas ar saviem skolēniem un seko līdzi visām jaunākajām aktualitātēm politikā. “Manas dienas joprojām ir saplānotas pa minūtei.”

Baiba Vahere

Slider