2019. gada 19. okt.
LV Latviešu
Viegli lasīt

Smiltenes tehnikumā piemin 1991.gada barikādes

Smiltenes tehnikuma audzēkņi un skolotāji 17. janvāra pēcpusdienā sanāca kopā, lai pieminētu 1991. gada barikāžu laiku, atcerētos to milzīgo gara spēku, kas toreiz vienoja latviešu tautu un kliedēja jebkuras šaubas: Latvijai jābūt brīvai!

Savās barikāžu laika atmiņās dalījās skolotāja Ruta Kalniņa. Skolēniem, kuri toreiz vēl nebija piedzimuši, labāk izprast tā laika notikumus palīdzēja videofilma par 1991. gada barikāžu laika notikumiem, vienlaikus aicinot būt patiesiem, drosmīgiem un vienotiem arī ikdienā…

Latvijai vajadzēja kļūt atkal brīvai!

“Gribu dalīties ar jums atmiņās par to, kā toreiz jutos es un mani kolēģi – Smiltenes tehnikuma skolotāji un arī audzēkņi, ar kuriem kopā devāmies uz barikādēm,” jauniešus uzrunāja Ruta Kalniņa. “Laukā bija tāds pats laiks kā šobrīd – mitrs un drēgns. Daži audzēkņi šo braucienu sākumā uztvēra kā iespēju neiet uz skolu, bet, kad nonācām barikādēs, visus pārņēma pavisam citas emocijas.

Jaunieši man daudzreiz jautājuši: kāpēc tu toreiz brauci uz barikādēm? – Politiskā un sociālekonomiskā situācija mūsu valstī bija tā samilzusi, ka tauta vairs negribēja dzīvot pa vecam. Dzīve – pelēcīga, veikalos neko nevarēja nopirkt. Lai tiktu pie tā paša mazumiņa, nācās stāvēt garās rindās.

Latviešu ilgas pēc savas – brīvas un neatkarīgas valsts bija tik lielas, ka sabiedrībā pamazām sāka pūst pārmaiņu vēji. Taču pie varas esošie Maskavā par to, protams, negribēja pat dzirdēt. Un OMON vienībai tika dota pavēle ieņemt stratēģiski svarīgākos punktus. Kad pirmoreiz ieradāmies Rīgā, cilvēki bija sabūvējuši nelielas barikādes no smilšu maisiem. Mēs, tehnikuma pārstāvji, stāvējām pie Ministru padomes (tagadējā Ministru kabineta) blakus vienai baļķu mašīnai. Mana vecuma kolēģiem toreiz – visiem mājās mazi bērni, kuriem apsolīts, ka vakarā būsim mājas. Pēkšņi visi apkārtstāvošie kļuva nemierīgi – it kā tuvojoties tanki… Sapratām – ja tā ir taisnība, tad nekas mūs šeit nepasargās… Par laimi, tā bija viltus ziņa.

Savstarpēji mainoties, turpinājām braukt uz Rīgu. Vēl tagad iztēlē redzu ugunskuru izgaismoto aleju pie Ministru padomes. Pie mums nāca rīdzinieki ar maizītēm, tēju, jo neko daudz jau līdzi paņemt nevarējām. Pēc “asiņainās svētdienas” Lietuvā bijām gatavi uz visu… Ar tagadējo pieredzi teiktu – varbūt tomēr bijām pārlieku vieglprātīgi. Bet toreiz spējām domāt tikai vienu – Latvijai atkal jābūt brīvai!”

Nezinājām, zem kurām lodēm atrodas mūsu vīri…

Tikpat spilgti skolotāja Kalniņa atceras 20. janvāra vakaru. “Pati tovakar biju mājās. Pēkšņi televīzija pārtrauca raidījumu un uzzinājām, ka pie Iekšlietu ministrijas sākusies apšaude. Mēs, mājinieki, neviens nezinājām, zem kurām lodēm atrodas mūsu vīri, tēvi… Vai ir kaut noslēpušies, vai viņiem dota pavēle karot. Tajā naktī gāja bojā kinooperators Andris Slapiņš, skolnieks Edijs Riekstiņš, milicijas darbinieki – Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomanovičs. Kino operatoram Gvido Zvaigznem it kā nevainīgi trāpīja rokā. Bet tā bija lode ar mainītu smaguma centru, kas īsā laikā izārdīja visu ķermeni. Ārsts kino operatora mātei, kura stāvējusi pie dēla gultas, teicis: “Mīļā māmiņ, lūdziet, lai jūsu dēls nomirst! Ja viņš paliks dzīvs, viņš ļoti mocīsies!” Palīgā nākot izciliem ārzemju ārstiem, Gvido Zvaigzne nodzīvoja divas nedēļas, taču izglābt viņa dzīvību tā arī neizdevās.

Latvija, par laimi, tika cauri vieglāk nekā Lietuva. Bet tiem, kuri toreiz piedalījās barikādēs, šīs atmiņas paliks uz mūžu.”

Paturiet šos stāstus dziļi sirdī!

“Pasaulē ir ļoti daudz tautu, bet ne katrai no tām ir sava – brīva un neatkarīga valsts ar savu valodu. Attīstiet sevi, mācieties citu tautu valodas, bet novērtējiet to, ka dzīvojiet šajā valstī un cieniet gan tos, kuri 1918. gadā iesāka Latvijas brīvības ceļu, gan arī tos, kuri ar dziesmoto revolūciju tautai palīdzēja atgūt neatkarību Trešās atmodas laikā! Latvijai brīvība nenāca viegli, bet, paldies Dievam, ka bez lielas asinsizliešanas. Novēlu, lai arī jums nebūtu jāpiedzīvo karš! Bet, ja kādreiz būs jācīnās par savu Latviju, lai dziesma un deja jums palīdz!” jauniešiem vēlēja skolotāja Ruta Kalniņa.

Pēc Rutas Kalniņas barikāžu stāsta jaunieši noskatījās videofilmu par nedēļu, kas bija tik izšķirīga mūsu valsts ceļā uz neatkarību. Un par barikāžu laiku, par kuru katrai Latvijas ģimenei ir savs stāsts…

“Mana paaudze to visu piedzīvoja pati,” pasākuma nobeigumā jauniešus uzrunāja Smiltenes tehnikuma interešu izglītības skolotāja Anita Bērziņa. “Ļoti ceru, ka arī jūs uzrunāja pasākumā dzirdētās laikabiedru liecības. Paturiet tās dziļi sirdī! Kaut nevienam no jums mūsu brīnišķīgajā zemē vairs nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo!”

Jauniešu līdzpārdzīvojums un dziļais acu skatiens vēstīja – mums nav iemesla latviešus saukt par bāreņu tautu! Latvijai ir daudz dēlu un meitas, kas grūtā brīdī noteikti nāks palīgā!

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Guntis Viļums

Kalendārs

Youtube

Instagram

This error message is only visible to WordPress admins

Error: API requests are being delayed for this account. New posts will not be retrieved.

There may be an issue with the Instagram Access Token that you are using. Your server might also be unable to connect to Instagram at this time.

Error: No posts found.

Make sure this account has posts available on instagram.com.

Error: admin-ajax.php test was not successful. Some features may not be available.

Please visit this page to troubleshoot.

Slider