2020. gada 26. sept.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Smiltenes tehnikuma psiholoģe Vija Zvirgzdiņa: “Gribas parunāties? – Rakstiet! Sazināsimies!”

Ja pirmajā brīdī daudzi attālinātās mācības uztvēra kā jaunu, interesantu izaicinājumu, tad šobrīd gan skolēni, gan pieaugušie aizvien vairāk nogurst. No neziņas par nākotni, no bailēm par epidēmijas attīstības gaitu, pārslodzes, “saraustītās” ikdienas un apziņas, ka nespēj visu paveikt tik labi, kā gribētos. Daudzi jauniešu atzīst, ka ļoti ilgojas pēc skolasbiedriem un skolas. Arī skolotāji kā lielu laimi atceras laiku, kad mācību stundu laikā varēja atbildēt uz visiem audzēkņu neskaidrajiem jautājumiem, bet vakarā – izlabot kontroldarbus, sagatavoties nākamās dienas stundām un pievērsties saviem bērniem, ģimenei un mājas darbiem.

“Šobrīd daudziem nav viegli,” atzīst Smiltenes tehnikuma psiholoģe un dienesta viesnīcas skolotāja Vija Zvirgzdiņa. “Saprotu jaunās skolotājas, kurām mājās vairāki savi bērni, kas prasa ēst, uzmanību un atbalstu mācībās. Bet mammai jāvada attālinātās mācības, jāatbild uz neskaitāmām vēstulēm, telefona zvaniem, jāgatavo stundas, jālabo kontroldarbi un jākonsultē… Taču ģimeni stiprina ne tikai kopīgas izklaides, bet arī pārdzīvotās grūtības. Ikviena minūte un stunda, ko pavadāt kopā ar saviem bērniem, ir būtisks ieguldījums jūsu attiecībās. Mazie izaug tik ātri! Tikpat svarīgas sarunas un kopā būšana ar savējiem ir arī jauniešiem, kuri to bieži neizrāda.  Vecākiem, kuru jaunieši dzīvoja kopmītnēs, šī ir īpaša iespēja iepazīties ar to, kas viņiem tehnikumā jāmācās, pārrunāt veiksmes un neveiksmes, apzināt jomas, kurās nepieciešama palīdzība. Šādas sarunas saliedē ģimeni, rosina savstarpējo sapratni un uzticēšanos. Arī tad, ja jaunietim mācībās neveicas,  saruna būs konstruktīvāka, ja viņam neko nepārmetīsiet, bet kopīgiem spēkiem mēģināsiet izdomāt, kas jādara, lai problēmas atrisinātu.

Ko tad audzēkņi visbiežāk vēlas, atnākot pie skolas psihologa vai dienesta viesnīcas skolotāja? – Vienkārši – tāpat vien  parunāties – par dienā piedzīvoto, par priecīgo un reizēm arī bēdīgo. Lai viņus uzklausa un saprot.

Labi saprotu mammas, kurām pašām jāstrādā un vienlaikus jāatrod laiks palīdzēt saviem skolēniem. Kā iesāc kaut ko darīt, atskan: “Mammu, tēti, lūdzu palīdzi!” Bet vecākiem jau sen daudz kas no skolā mācītā aizmirsies… Rezultātā pašu darbi ieilgst līdz vēlai naktij.  Taču varbūt tā ir iespēja atgūt lielajā skrējienā daļēji pazaudēto saikni ar bērnu un palīdzot viņam, “atsvaidzināt” arī savas zināšanas? Šodien sniegtais atbalsts viņam sniegs tik būtisko drošības sajūtu – grūtā brīdī es nekad nebūšu viens! Mēs nevaram mainīt pasauli, bet mājas, savējie – tā ir mana drošības saliņa!”

Lai sliktais “izskrien” laukā!

Ja uztraukums tomēr ņēmis virsroku un zūd ticība saviem spēkiem, psiholoģe iesaka kaut uz mirkli nolikt iesāktos darbus malā, atpūsties un ar nedalītu uzmanību pievērsties kam tādam, kas sagādā prieku.

“Arī tad, ja darba ļoti daudz, šādos brīžos tas jāpārtrauc. Stress un raizēšanās visu tikai sarežģa vēl vairāk. Ieklausieties sevī un sirds pateiks priekšā, ko darīt! Ir cilvēki, kas saka, ka viņiem palīdz, ja kaut uz brīdi iziet dārzā, pagalmā vai paskatās uz kādu skaistu ainavu, kas paveras pa logu. Var rakstīt dienasgrāmatu – arī tas palīdz sakārtot domas un līdzsvarot emocijas. Tagad rakstītā dienasgrāmata vēlāk būs unikāla ģimenes vēsture par to, kā pārdzīvojāt šo laiku. Dažiem garastāvokli uzlabo mīļu fotogrāfiju skatīšanās vai mūzika, citam – laba filma, teātra izrāde vai grāmata. Kāds jūtas labāk pēc pastaigas dabā, cits – pēc sportiskām aktivitātēm vai sarunas ar draugu. Ja nevarat izdomāt neko citu, atveriet vaļā logu – lai negatīvās domas “izskrien” laukā un to vietā ienāk svaigs gaiss! ”

Sakārtojot vidi, sakārtojas arī domas

“Cilvēkus, kuriem ikdienas darba rezultātu saskatīt grūti, var nomierināt pavisam ikdienišķas nodarbes – kāda plauktiņa vai atvilktnes sakārtošana, loga vai trauku nomazgāšana, istabas izslaucīšana, puķu dobes uzrakšana,” pieredzē dalās Vija Zvirgzdiņa. “Strauji tuvojas pavasaris un tiem, kuriem priekšā sēšana, stādīšana, pļaušana un ravēšana, var izraisīt uztraukumu arī tas, ka šobrīd tam neatliek tik daudz laika kā agrāk. Taču – kas var aizliegt priecāties par to, ka izdevies savest kārtībā kaut vienu mazu dārza stūrīti? Otrā dienā – vēl vienu, tad – vēl vienu…  Sakārtojot apkārtējo vidi, nemanot sakārtojas arī domas un pēc laiciņa jau vari atgriezties pie iesāktajiem darbiem ar jaunu dzīves sparu.  Ja kaut ko paveikt neizdodas, var, taču, pieņemt arī to, ka dzīvē mēdz visādi gadīties… Vai tāpēc kaut kas būtiski mainīsies, ja šogad kāda dobe aizaugs? Cilvēks, kurš saglabās veselību un parūpēsies par labvēlīgu atmosfēru mājās, noteikti būs lielāks ieguvējs, nekā īgņa ar perfektu lietu kārtību.

Šajā laikā, kad katra diena nāk ar kādām pārmaiņām, protams, būtiski sekot līdzi aktualitātēm. Bet tajā pašā laikā neļaujiet tām dominēt! Pietiks, ja ziņas noskatīsieties reizi dienā, bet  pārējā laikā galvenie noteicēji pār savām domām un laiku būsiet paši.

Mēnesis ir pietiekami ilgs laiks, lai ikviens izveidotu sev zināmu dienas kārtību. Pierādīts, ka arī tā palīdz labāk mobilizēties darbam, paveikt vairāk un mazina stresu. Uzzīmējiet apli, kurā ierakstiet visu, par ko jums ik dienu jāparūpējas, neaizmirstot arī laiku sev!”

Ārkārtas situācija nav brīvlaiks!

“Pieņemiet, ka atbildes uz daudziem būtiskiem jautājumiem nesaņemsiet uzreiz! Taču ikviens var izdarīt optimālo, kas viņa spēkos, lai mācību gadu noslēgtu iespējami labi. Ja kādā brīdī pietrūkst zināšanu, rakstiet skolotājiem, neklusējiet, nesakrājiet pārāk daudz nepaveikto darbu! Ārkārtas situācija nenozīmē brīvlaiku un šajā ziņā atlaižu nebūs!

Mājas saimniecībā darba roku nekad nevar būt par daudz. Palīdziet savējiem un strādājiet, bet mācību laikā pirmajā vietā tomēr ir mācības. Arī tad, ja šogad vēl nemācaties pēdējā kursā un eksāmeni nav jāliek, iekavētais agri vai vēlu apgrūtinās turpmākās mācības.

Tāpat lūgums vecākiem būt saprotošiem un vecāko kursu jauniešiem atļaut vispirms izmācīties pašiem un tad lūgt viņus palīdzēt mācībās jaunākajiem brāļiem un māsām vai atbalstīt mazo pieskatīšanā.”

Palīdz darbs un rūpes par savu izaugsmi

Jauniešiem, kurus nomāc garlaicība, psiholoģe iesaka ļauties radošām nodarbēm, par kurām ikdienas skrējienā varēja tikai sapņot, kā arī – klusumā un mierā vairāk padomāt par savu izaugsmi un veselību.

Lasīt, iet dabā, skatīties skaistas filmas, klausīties mūziku, skriet, braukt ar divriteni, vingrot, pildīt elpošanas vingrinājumus.

“Dienā, kad vairāk nekā 300 audzēkņu no skolas dienesta viesnīcas aizbrauca mājās, arī mums – pieaugušajiem, bija ļoti dīvaina sajūta. Visi ko tādu piedzīvojām pirmoreiz mūžā…

Jauniešiem, kuri man joprojām zvana, vienmēr saku – arī tagad neesmu nekur pazudusi! Ikviens tehnikuma audzēknis joprojām var man rakstīt, sazināties!” Psiholoģes e – pasta adrese ir – [email protected]

Vijai Zvirgzdiņai pašai šajā laikā vislabāk palīdz darbs, nūjošana, pastaigas svaigā gaisā, labas grāmatas un jogas nodarbības, kas notiek ZOOM vidē. “Agrāk vakaros visbiežāk biju darbā. Tagad šo laiku varu veltīt savai izaugsmei. Nu jau trešo dienu piedalos starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē “Veselība un personības attīstība:  starpdisciplinārā pieeja,” kas vienkopus pulcē daudzus veselības aprūpes speciālistus, kā arī citu palīdzošo un izglītojošo profesiju pārstāvjus, pētniekus, supervizorus un studentus.”

Teksts: Baiba Vahere, foto: no Vijas Zvirgzdiņas personiskā arhīva

Slider