2020. gada 9. apr.
A- A A+
lv Latviešu
Viegli lasīt

Smiltenes vidusskolas skolnieču darbi publicēti grāmatā

“Rakstīt stāstu, kas paliks tikai skolas burtnīcā, ir kas pavisam cits, nekā uzrakstīto redzēt publicētu grāmatā,” atzīst 7.d klases skolnieces Gabriela Gulbe un Jasmīna Pakalne, kuru stāsti kopā ar citu Latvijas labāko stāstu rakstītāju darbiem publicēti Latviešu Valodas aģentūras izdotajā grāmatā “Mans bērnības stāsts”.  

Eiropas Valodu dienā izsludinātajā konkursā “Mans bērnības stāsts” tika iesūtīts 601 darbs. Tos vērtēja rakstnieks V. Rūmnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja S.Tretjakova, māksliniece, grāmatu “Koko un Riko” zīmējumu autore l. Lošina, UNESCO  LNK ģenerālsekretāre B. Moļņika un Latviešu Valodas aģentūras projektu vadītāja  V. Līcīte – Meldere.

“Rakstījām no sirds un ar prieku!”

 “Kaut kas ļoti gaišs. Mīlestība un sirsnīga kopā būšana ar saviem vistuvākajiem,” tie ir vārdi, kuri abām meitenēm nāk prātā vispirms, atceroties bērnību. Tāpēc arī viņas labprāt atsaukušās Smiltenes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Regīnas Melzobas aicinājumam uzrakstīt par to īsu stāstiņu konkursam. Jasmīnai patīk pierakstīt savas domas arī ikdienā. “Tas palīdz labāk sakārtot domas,” uzskata Gabriela. Abas meitenes labprāt raksta sacerējumus. “Šī prasme noteikti noderēs arī vēlāk, strādājot jebkurā profesijā,” pārliecināta Jasmīna un Gabriela viņai piekrīt.

Vērtības, ko dod ģimene

“Bērnība – tas ir kaut kas īpašs – mājas, vecāki, dzimtā vieta.  Mani ļoti uzrunāja šis temats. Tāpēc – kad Smiltenes novada Latviešu valodas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Sarmīte Rīdere pastāstīja par konkursu, ļoti gribējās, lai tajā piedalās arī mūsu  skolēni,” stāsta skolotāja Regīna Melzoba. “Pats svarīgākais, ko vēlējos, lai bērni raksta patiesi un no sirds. Jasmīnas un Gabrielas darbi bija piepildīti ar tik lielu siltumu gaišumu! Patiess prieks, ka tos izlasīs plašāks lasītāju loks!

Tas, ar kādu mīlestību viņas runā par vecāku un vecvecāku sniegto mīlestību, manuprāt, ir brīnišķīgākais, ko bērns var pateikt par saviem tuvākajiem cilvēkiem. Skolēni, kuri mīl un novērtē vecāku rūpes, vienmēr ir līdzjūtīgāki un iejūtīgāki arī pret citiem. Jasmīna savā stāstā piemin, ka viņai jādomā par to, ka ir zemes, kurās daudziem bērniem nav ko vilkt mugurā. Gabriela ar tik lielu lepnumu raksta par savu dzimto pilsētu Smilteni un mīlošo, draudzīgo ģimeni – brāļiem un māsām, kas viņu vienmēr ļoti atbalsta, un mammīti, kura viņu mācījusi darbam. Tas ir pamats un vērtības, ko dod vecāki. Arī ikdienā abas meitenes ir ļoti čaklas, pieklājīgas un jaukas, nekad nevairās no darba. Abām ir brīnišķīgi, izkopti rokraksti. Meitenes labi pārzina gramatiku, tāpēc viņu sacerējumos vienmēr ir pareiza teikumu uzbūve,” stāsta skolotāja.

Kodols, kas jālolo un jāsargā

Skolotājas Melzobas bērnības stāsts sākās Apē. Viņas spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar māju un tās pagalmu, kurā augusi liela, kupla liepa. “Tētis allaž rūpējās, lai ap to būtu tīrs. Pie koka bija viņa gatavots galdiņš ar soliņiem, kur varēja pasēdēt vecāki ļaudis un bērni spēlēt savas galda spēles. Pavasarī tētis vienmēr uzmeistaroja un piestiprināja pie koka jaunus strazdu būrīšus.

Bērnība man visvairāk asociējas ar saticību un mīlestību, kas valdīja ģimenē. Mammīte vienmēr teica: “Dievs labi dara, ko darīdams.” Domāju, ka tā arī tika ielikti mani kristīgie pamati.

Tēta mamma bija pareizticīgā. Viņai istabas stūrītī bija svētbildītes. Zem tām – vectēva gulta, vienmēr pārklāta ar baltu segu. Bērni tur sēdēt nedrīkstēja. Nekad neredzēju, ka vecmāmiņa  lūgtu Dievu, bet dievbijība bija izjūtama katrā viņas solī. Tas viss rosināja domāt, ka pasaule nav radusies tāpat vien. Tā ir jāsaudzē un vecāki jāciena. Tēta mammai biju vienīgā mazmeita un viņa mani ļoti mīlēja un vienmēr gaidīja.“

Savas spilgtākās bērnības atmiņas Regīna Melzoba apkopojusi kādā miniatūrā. Tajā viņa raksta par bērnības māju, pagalmu, vārtiņiem, kas atver ceļu uz pasauli, kur labais un ļaunais saskāries. “Vārtiņu gan nebija, tie radušies manā iztēlē,” smaida skolotāja.

Bērna pasaules redzējums atspoguļots daudzos Regīnas Melzobas dzejoļos. Tie viņu sāka apciemot biežāk, pasaulē ienākot mazdēliem. Daudzi skolotājas dzejoļi veltīti viņiem.

“Ikvienam cilvēkam būtu vērtīgi uzrakstīt savu  bērnības stāstu,” uzskata Regīna Melzoba. “Tas palīdz saglabāt sirdī visu labo un skaisto, kas piedzīvots. Jo patiesībā cilvēka dzīvē viss sākas ar senču mājām. Vecāku un vecvecāku sniegtā mīlestība ir kodols un pamats, kas jāsaglabā. Bez tās nepastāvēs ne tauta, ne cilvēki.

Mūsdienu skolēni ir jāsagatavo, pirms viņi iepazīstas ar J.Jaunsudrabiņa, A.Brigaderes un R.Blaumaņa bērnības atmiņām. Taču, ja tas izdarīts, viņi tās novērtē tāpat kā savulaik mēs. Mīlestība, daba, darbs – tās ir vērtības, kas būs aktuālas vienmēr.”

Baiba Vahere

Slider